Es Esmu

Es Esmu un ar to pietiek!

Tagadnes spēks

I E V A D S
KĀ RADĀS Šī GRĀMATA
Kaut ari ļoti maz runāju par savu pagātni un reti par to domāju, tomēr es vēlētos īsi pastāstīt, kā kļuvu par garīgo skolotāju un kā radās šī grāmata.
Līdz trīsdesmit gadu vecumam es atrados gandrīz nepārtrauktā nemiera stāvoklī, kas mijās ar pašnāvnieciskas depresijas periodiem. Tagad, par to runājot, man ir sajūta, ka stāstu par kāda cita cilvēka dzīvi. Kādu nakti, neilgi pēc savas divdesmit devītās dzimšanas dienas, pamodos ar ārkārtīgu baiļu sajūtu. Es arī agrāk biju pamodies ar šādu sajūtu, taču šoreiz tā bija
daudz stiprāka nekā jebkad iepriekš. Nakts klusums, neskaidrās mēbeļu aprises tumšajā istabā, garāmbraucoša vilciena troksnis tālumā — viss likās tik svešs, naidīgs un tik ļoti bezjēdzīgs, ka radīja manī dziļu riebumu pret pasauli. Vispretīgākā lieta, protams, bija tieši mana eksistence. Kāda gan jēga turpināt dzīvot ar ciešanu nastu plecos? Kāpēc turpināt šo nepārtraukto cīņu? Es
s aJutu, ka dziļās alkas pec pilnīgas sevis izaicināšanas, pēc neesamības kļūst daudz spēcīgākas par instinktīvo velmi dzīvi turpināt.

“Es vairs nespēju ar sevi sadzīvot.” Tā bija doma,
kas visu laiku atkārtojās manā prātā. Tad pēkšņi es apzinājos,
cik gan šī doma ir dīvaina. “Vai es esmu viens
vai divi? Ja jau vairs nevaru ar sevi sadzīvot, manī ir
jābūt diviem — man pašam un tam, ar ko es nevaru
sadzīvot. Varbūt,” es iedomājos, “tikai viens no mums
ir īsts.”
Šī savādā iedoma mani tā apstulbināja, ka mans prāts
pārstāja darboties. Es biju pie pilnas apziņas, bet domu
vairs nebija. Tad es jutu, ka iegrimstu tādā kā enerģijas
virpulī. No sākuma tā bija lēna kustība, pēc tam tā kļuva
jau straujāka. Mani sagrāba stipras bailes, un mans ķermenis
sāka drebēt. Es sadzirdēju vārdu “nepretojies” it
kā skanam savās krūtīs. Es sajutu, ka tieku ierauts tukšumā.
Man likās, šis tukšums drīzāk ir manī, nekā ārpusē.
Piepeši baiļu vairs nebija, un es ļāvu sev krist šajā
tukšumā. Man nav ne jausmas, kas notika pēc tam.
Mani pamodināja putnu čivināšana aiz loga. Nekad
agrāk nebiju dzirdējis šādu skaņu. Manas acis vēl bija
aizvērtas, un domās es redzēju vērtīgu dimantu. Ja dimantam
būtu balss, tā būtu tieši šāda. Es atvēru acis.
Pirmie saules stari spraucās cauri aizkariem. Bez domāšanas
es sajutu un zināju, ka gaisma ir daudz kas vairāk,
nekā mēs varam iedomāties. Tas maigais mirdzums
aiz aizkariem bija pati mīlestība. Man acīs saskrēja asaras.
Piecēlos un apgāju apkārt istabai. Es pazinu šo istabu
un tajā pašā laikā apzinājos, ka nekad agrāk patiesībā
neesmu to redzējis. Viss bija svaigs un tīrs, it kā
tikai nupat būtu radies. Es ņēmu rokās lietas — zīmuli,
tukšu pudeli — brīnīdamies par to Esamību un
skaistumu.
Todien es staigāju pa pilsētu pilnīgi pārsteigts un
izbrīnījies par to, ka uz zemes ir dzīvība, it kā pats tikai
nupat būtu nācis pasaulē.
Nākamos piecus mēnešus dzīvoju nepārtrauktā
dziļa miera un svētlaimes stāvoklī. Vēlāk šā stāvokļa
intensitāte it kā samazinājās, droši vien tāpēc, ka tas
bija kļuvis par manu dabīgo stāvokli. Es vēl aizvien
spēju darboties pasaulē, lai ari apzinājos, ka nekas, ko
jelkad varētu izdarīt, nespētu papildināt to, kas man
jau bija.
Protams, es apzinājos, ka ar mani ir noticis kaut kas
loti nozīmīgs, taču to ne mazākajā mērā neizpratu.
Līdz brīdim, kad dažus gadus vēlāk, izlasījis garīga
satura grāmatas un pabijis kopā ar garīgajiem skolotājiem,
sapratu, ka tas, ko visi meklē, ar mani jau ir
noticis. Es sapratu, ka spēcīgais ciešanu slogs tajā naktī
droši vien ir piespiedis manu apziņu atteikties no saistības
ar to nelaimīgo un ļoti nobijušos “es”, kas patiesībā
ir tikai prāta izdomājums. Šī atteikšanās laikam
bijusi tik pilnīga, ka neīstais, ciešanu pilnais “es” momentāni
sabruka, līdzīgi kā saplok piepūšama rotaļlieta,
kad tai izņem sprūdu. Pāri bija palikusi tikai mana
patiesā būtība kā mūžīgi klātesošais “es esmu” — apziņa
tās tīrajā stāvoklī, nesasaistīta ar formu. Vēlāk
iemācījos ieiet šajā mūžīgajā iekšējā valstībā, kur nav
nāves un ko sākumā uztvēru kā tukšumu, turklāt pilnībā
palikdams pie skaidras apziņas. Es piedzīvoju tādus
neaprakstāmas svētlaimes un dievišķuma mirkļus,
kuru priekšā pilnīgi nobāl pat tikko aprakstītās realitātes
sākotnējā pieredze. Rezultātā uz laiku pazaudēju visu,
kas eksistē materiālajā pasaulē. Man nebija ne attiecību,ne darba, ne māju, pat ne noteiktas sociālās identitātes.
Gandrīz divus gadus pavadīju, sēžot parkā uz soliņa
un izbaudot neaprakstāmu prieku.
Taču pat visskaistākie piedzīvojumi nāk un aiziet.
Daudz nozīmīgāka par tiem, iespējams, ir iekšējā
miera plūsma, kas kopš tā laika mani ne uz brīdi nav
pametusi. Reizēm tā ir ļoti stipra, gandrīz vai saredzama,
un arī citi to jūt. Reizēm tā ir kaut kur fonā, kā
tāla melodija.
Tagad laiku pa laikam cilvēki nāk man klāt un saka:
“Es gribu to, kas ir tev. Vai tu vari man to iedot, vai vismaz
parādīt, kā tas iegūstams?” Un es atbildu: “Tev jau
tas ir. Tu vienkārši to nejūti, jo tavs prāts rada pārāk
lielu troksni.” Šī atbilde vēlāk tapa par grāmatu, ko šobrīd
turat savās rokās.
Pats to neaplauzdams, atkal biju ieguvis ārēju identitāti.
Es biju kļuvis par garīgo skolotāju.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: